Ar elektrisko stimulu tālsatiksmes brauciens ar velosipēdu sasniedza brīzi

Trešdien es paveicu savu pirmo gadsimta (100 jūdžu) pieredzi. Kāda mana filiāle, kuru es pazīstu, strādājot dažādu narkotiku jomā, sniedza bezmaksas virsbūves periodus BIPOC (melnajiem, pamatiedzīvotājiem un krāsotiem cilvēkiem). Viņa dzīvo Greisleikas ziemeļu priekšpilsētā un nereti publicē skaistus attēlus no saviem velobraucieniem šajā reģionā. telpa. Sākotnēji es apdomāju savu longtail elektrisko kravas velosipēdu paņemt uz Metra piepilsētas dzelzceļu, taču, tiklīdz man šķita, ka viņu apdrošināšanas polises papildināja ar velosipēdiem, man bija skaidrs, ka man vajadzētu braukt vairāk nekā 40 jūdzes no savas mājas. Rodžersa parkā.

Metra velosipēdu politika nosaka, ka "Velosipēdistiem un e-motorolleru klientiem jāspēj iekāpt un izkļūt no vilciena bez konduktoru palīdzības. Ar nosacījumu, ka mans velosipēds sver vairāk par 60 mārciņām, man varētu būt diezgan apgrūtinoši pacelt to uz priekšu. Turklāt Metra velosipēdu pārklājums norāda: "Ratiņkrēsla pacēlāju nevar izmantot, lai iekrautu vai izkrautu velosipēdus vai e-motorollerus." Un pat jūs varēsiet pārvadāt kravas velosipēdu uz Metra sagatavota, tā izmērs, visticamāk, sagādās grūtības, jo vadlīnijas nosaka, ka "Velosipēdi un e-skūteri nedrīkst pārsniegt 70 collas." Superpasaulē Metra vilcieni vienkārši ļautu jums ripināt jebkura bieža izmēra motociklu vai veidot velosipēdu uz klāja, taču mēs neesam tur, bet. Tā kā tas stāvēja, es agrāk gribēju nokļūt savā atvaļinājuma vietā, izmantojot akumulatoru un muskuļu enerģiju.

Kortnija Kobsa kopā ar savu jauno elektrisko kravas velosipēdu izstādē 5 Star Household Biking.

Savas pieredzes rītā es biju sajūsmā, bet turklāt tikai nedaudz nervozs. Vai es būtu savainots? Vai es to māju padarītu dzīvu? Vai es netiktu nevietā? Vai es sastapos ar sašutušiem autovadītājiem? Ar prieku ziņoju, ka mana pieredze kopumā bija jauka. Klimats bija lielisks: saulains un 80 līmeņi. Es sastapu smaidus, mājienus un “sveiki” blakus takām. Neskatoties uz to, man būtu jāpiešķir braucienam B kategorija, pateicoties detalizētam nosaukumam ar pašizgāzēja šoferi, kurš man uzsauca, kad es braucu uz montāžas šosejas ar indikatoriem “Share the Street” un sharrows (velosipēda un ševrona simboli), Iepriekšējā Nepieredzējušā līča iela, ja pareizi atceros. Kādreiz es biju tik pārsteigts un baidījos, ka viņš mani sabrauks, ka es nokritu uz šosejas malas. Par laimi nevienu negadījumu neuzturēju, taču mēdzu būt krietni satricināts.

Motociklu maršruts no Rodžersa parka uz Greisleiku (nav patiesais Kortnija sākuma vai beigu punkts). Attēls: Google Maps

Man patika veloceliņi, kurus es gāju: Nepieredzējušā līča ceļš, Skokie Valley veloceliņš, Desplaines upes ceļš un Keisijas ceļš. Tomēr, lai arī man ļoti patīk takas, tās nevar būt alternatīva uz ielas aizsargātai riteņbraukšanas infrastruktūrai. Pēc manas pieredzes atkal bija skaidrs, ka šīs takas ir izveidotas tikai ar atpūtu domās. Manas zināšanas par Nepieredzējušā līča taku pieredzes mājā bija ļoti biedējošas, jo celiņam nebija apgaismojuma. Man bija mana velosipēda saules gaisma, kas palīdzēja man orientēties, taču, iespējams, mani vienkārši uzbruka ievērojama slēpšanās tumsas stundās. Es satiku vairākus no mums gar taku, un tikai vienam no tiem bija viegls svars. Tas bija nedaudz satraucoši. Šeridanas ielas velojosla Winnetkā bija laba visas dienas garumā, taču vakarā es jutos nedroši braukt pa krāsoto joslu. Es lielākoties gāju pa ietvi gar Šeridana ielu un pamanīju, kā autovadītāji apskauj krāsotās velojoslas ceļu.

Tiklīdz es nokļuvu mājā, manā odometrā bija reģistrētas 82 jūdzes. Tāpēc es mazliet uzlādēju akumulatoru un atkal devos uz āru, lai reģistrētu 20 papildu jūdzes, lai pārtrauktu 100 jūdzes. Man patika ielu klusums ar mazajiem automobiļu objektu apmeklētājiem un iztēlojos pasauli, kurā mēs visi varam justies mierīgi ar savām nervu metodēm, kad to piedzīvojam.